Šo neatkārtojamo zemes gabalu varētu dēvēt par "Paradīzes stūri". Tā atrašanās vieta, novietojums pret debess pusēm, lielās priedes un neskartā augu valsts ir unikāla un mēs to apzināmies. Vēlēšanās nekonkurēt ar brīnišķīgo dabas ainavu un nesabojāt šo sajūtu bija galvenie izejas punkti, veidojot arhitektūru šai vietai, un noteica sekojošas vadlīnijas: māja mežā; kāpa kā mājvietas mugura; iekļaušanās reljefā; pieplakšana zemei; dzīvošana horizontāli. Ēkā ir daudz stiklotas plaknes, kuras izvietotas viena pret otru – tā panākot ēkas caurspīdīgumu un ainavas dabisku iekļaušanos interjerā. Skatu punkti ir līnijas, kas nebeidzas, bet turpinās ārtelpā. Ēkas horizontālais apjoms ir skaidrs un konkrēts, savukārt ārējai apdarei izmantotās pelēkās plāksnes harmoniski iekļaujas ainavā.